|
Lai arī lauksaimniecības nozarē vērojams pievienotās vērtības
samazinājums, lauksaimniecība vēl joprojām ir svarīga nozare
Latvijas ekonomikā. Lauksaimniecībā ir nodarbināti vidēji 15%
Latvijas iedzīvotāju (ieskaitot mežsaimniecību medniecību un
zvejniecību apmēram 17 līdz 18%). Pievienotās vērtības daļa
IKP ir pakāpeniski samazinājusies, t.i., 1995. gadā
lauksaimniecība deva 10,8% no IKP, 2000. gadā - vairs tikai
4,5%. Kopējie ražošanas apjomi šajā periodā ik gadu ir
samazinājušies vidēji par 7%, un tikai 2000. gadā pirmoreiz vērojams
pieaugums - par 3,3%.
Lauksaimniecības nozaru daļa
Latvijas iekšzemes kopproduktā un to dinamika 1990. -
2000. gadā
 [Palielināt
attēlu] |
Samērā zemais devums IKP un samērā augstā nodarbinātība
lauksaimniecībā liecina par nozares zemo efektivitāti. Salīdzinājumam
Eiropas Savienībā pievienotā vērtība uz 1 personu, kas
nodarbināta lauksaimniecībā, ir 10 reizes augstāka nekā
Latvijā. Zemās efektivitātes cēloņi galvenokārt ir samērā
mazie apsaimniekošanas apmēri, nolietotā tehnika, un atpalikušās
tehnoloģijas, kā arī zemais specializācijas līmenis.
Lauksaimniecības nozaru daļas
kopējā nodarbinātībā un to dinamika Latvijā 1990. -
2000. gadā
 [Palielināt
attēlu] |
Lauksaimniecības nozares zemais efektivitātes līmenis
atspoguļojas arī tās eko-efektivitātē. Iestrādāto
pesticīdu un minerālmēslu daudzumam piecu gadu laikā būtiski
palielinoties, nozares pievienotā vērtība mainās maz (ar
tendenci samazināties).
No 90. gadu vidus līdz 1999. gadam lauksaimniecībā dominējošā
bija augkopība. 2000. gadā augkopības produkcijas apjoms
palielinājās par 1% (salīdzinot ar 1999. gadu), bet lopkopības
produkcijas apjoms - par 10%. Līdz ar to lopkopība ieguva dominējošo
pozīciju ar 51,5% no kopapjoma.
Nav vērojamas stabilas tendences graudaugu ražības pieaugumā
pat 10 gadu laika posmā. Graudaugu ražība un kopraža
mainās visai sinhroni ar vienādu atvēzienu gan pozitīvā, gan
negatīvā virzienā.
Mājlopu un mājputnu skaits ir samazinājies, sekojot
aptuveni vienam un tam pašam scenārijam, turklāt stipri
apsteidzot iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tas nozīmē, ka
pēc centralizēti plānotās ekonomikas sabrukuma, kurā Latvijas
lauksaimniecībai bija ierādīta zināma loma Krievijas industriāli
administratīvo centru apgādē ar lopkopības produktiem,
Latvijas lauksaimniecība nav spējusi iekarot būtiskus ārējo
tirgu apjomus.
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme 2000.g. bija 38,5%
no visas zemes, ko savukārt sīkāk veidoja: aramzeme 28,7%, pļavas
un ganības 9,4%, un ilggadīgie stādījumi 0,5%.
Lauksaimniecības un pārējo
zemju īpatsvars kopējā platībā Latvijā 2000. gadā
 [Palielināt
attēlu] |
Pārtikas produkcijas eksports nepārtraukti ir samazinājies.
Ja 1995.gadā pārtikas produkcija sastādīja 16,4 % no eksporta
kopvērtības, tad (galvenokārt Krievijas krīzes ietekmē)
2000.g. pārtikas produkcija eksportā deva 5,4% no kopvērtības
(samazinājums par apmēram 2/3). Kopējā ārējās tirdzniecības
bilance lauksaimniecības precēm ir negatīva, un eksporta apjomi
turpina kristies, savukārt turpina palielināties importa
produkcijas apjomi (1995. gadā - 10,3%, 2000. gadā - 11,8%).
Sakarā ar cenu liberalizāciju (un līdz ar to strauju kāpumu),
minerālmēslu lietošana Latvijā strauji samazinājās
laika posmā no 1992. līdz 1995. gadam. No sākotnējā lietojuma
līmeņa, kas aptuveni divas reizes pārsniedza Eiropas Savienības
valstīs praktizēto, izlietojuma norma uz 1 hektāru samazinājās
līdz 1/3 no ES lietotā. Kopš 1995.g. minerālmēslu un pesticīdu
lietošana ir palielinājusies. Lielākais kāpums minerālmēslu
lietošanā ir 1996.un 1997.g., kur minerālmēslu lietojuma
pieaugumi ir attiecīgi 1996. gadā pret 1995. gadu - 17%, un
1997. gadā pret 1996. gadu - 26%. Savukārt pesticīdu apjomu
lietošanas pieaugums 1996. gadā pret 1995. gadu par 150%, 2000.
gadā pret 1999. gadu par 100%. Šie apjomu pieaugumu tempi stipri
apsteidz ražības pieauguma tempus. Savukārt organisko mēslošanas
līdzekļu lietojums samazinās.
Minerālmēslu un pesticīdu
lietošana un graudaugu ražība Latvijā 1995.-2000. gadā
 [Palielināt
attēlu]
|
|
